Māra Kraule

Ievietots: 2021-10-05 , VENTSPILS VĀCU KULTŪRAS BIEDRĪBA
Mans uzdevums šajās vēstkopās ir intervēt cilvēkus, kas Vācu biedrību kustībā darbojas ilgāku laika periodu. Šajā mēnesī manas neizdarības dēļ neviena saruna neizdevās un nu esmu pārdroša, nolēmu rakstīt par sevi, attiecinot uz savu darbību tieši tos pašus jautājumus, kurus izmantoju iepriekšējās intervijās.

Kas mani saista ar Vāciju?

Kad piektajā klasē pirmajā vācu valodas stundā ieklausījos šīs valodas skaņās, sapratu, ka bez tās turpmākajā dzīvē man neiztikt. Mācījos valodu un sapņoju kaut reizi mūžā nokļūt Vācijā. Šī mana vēlēšanās pirmoreiz piepildījās 1986. gadā, kad iekļuvu ceļotāju grupā, kas devās uz Vācijas Demokrātisko Republiku. Man laimējās 3 reizes nokļūt VDR. Pēc katras atgriešanās sapņoju par jaunu Vācijas apmeklējumu, lai pēc iespējas vairāk ko redzētu, uzzinātu par šo zemi un tās cilvēkiem. To laiku sapņi piepildījās, realizējās, jo nu jau Vācijā esmu bijusi ļoti daudzas reizes, tur dzīvo mani draugi un mana meita ar ģimeni. Ja jautāsiet, uz kurieni gribu aizceļot, mana atbilde būs viena – uz Vāciju, apmeklēt kādu vietu vai apskates objektu šajā zemē, kur vēl neesmu bijusi. Tagad mans izvēlētais ceļojuma mērķis ir Mozeles ieleja, kur ceru drīzā laikā pabūt. Daudzās vietās Vācijā jūtos piederīga, bet īpaši mani saista vīna kalni Vācijas dienvidos.

Kas mani pamudināja darboties vācu kultūras biedrību kustībā Latvijā?

Mūsu pusē viesojās vācu delegācija no Štrālzundes. Es tulkoju, kolhoza priekšsēdētāja vietnieks mums bija sarunājis tikšanos Lauksaimniecības ministrijā. Pēc tam bija paredzēta tikšanās ar Vācu biedrību Rīgā. Satikāmies pie galda restorānā “Rīga”, tad arī uzzināju, ka šāda biedrība pastāv. Kontaktus ar Vācu biedrības dalībniekiem neuzņēmu, tik biju mazliet izbrīnīta, ka šīs sarunas man jātulko, jo biedrības dalībnieki vācu valodu neprata. Kaut kāds iekšējs nemiers urdīja, painteresējos, vai šāda biedrība nepastāv arī Ventspilī, nekādus kontaktus neatradu.

Pagāja vairāki gadi un avīzē “Ventas Balss” parādījās raksts par to, ka jaunās Ventspils Vācu kultūras biedrības dalībnieki īsi pirms gadu mijas viesojušies Vācijas vēstniecībā Rīgā. 2004. gada sākumā, ne mirkli nekavējoties, iestājos šajā biedrībā, drīz vien biju valdes locekle, un tā rit jau astoņpadsmitais gads šajā darbā.

Ko man nozīmē Ventspils Vācu kultūras biedrība, kāds ir mans veikums tās darbībā?

Ventspils Vācu kultūras biedrības pirmsākumus veidoja tās pirmais priekšsēdētājs Aleksandrs Iesalnieks. Jaunas vēsmas un uzdrošināšanos ienesa Mihaels Gallmeisters, viņš parādīja ceļu projektu rakstīšanai un iesniegšanai institūcijām Vācijā, ierosināja organizēt Alus svētkus “Oktoberfest”, kopā īstenojām dažādas idejas.

Katrs gads sniedz ko jaunu, nu jau pati esmu kļuvusi drosmīgāka un daudzus gadus esmu rakstījusi un vadījusi projektu īstenošanu, kurus mums atbalsta Vācijas Iekšlietu ministrija BMI, IFA, Vācijas vēstniecība Rīgā, Latvijas Kultūras ministrija, Ventspils pilsētas dome.

Ar Vācijas Iekšlietu ministrijas BMI atbalstu šogad realizējam 4 projektus: notiek vācu valodas kursi jauniešiem, organizējām konkursu par Vāciju, izdosim kalendāru “Muižas vakar un šodien” un atklātnīšu komplektu, kas atspoguļos vācu vēstures liecības Kurzemē. Jauks bija mūsu tradicionālais koncerts “Mūs vieno vācu dziesma”, kas šogad notika Blāzmā. Mans darbošanās loks biedrībā ir gana plašs, skaistus brīžus sniedz mēģinājumi un koncerti ansamblī “Windau”.

Kas sniedz vislielāko gandarījumu pašai tik ilgi ziedojot sevi sabiedriskajam darbam?

Tās ir daudzas tikšanās ar vāciešiem, interesantas sarunas un sevis pilnveidošana, draudzība, ielūgumi līdzdalībai pasākumos Vācijā.

Tie ir iegūtie draugi un paziņas Vācu biedrībās Baltijas valstīs un citviet, jo esmu piedalījusies daudzos forumos un konferencēs, Baltijas valstu Vācu biedrību dziesmu svētkos, karnevālos. To visu nav iespējams pat uzskaitīt. Prieks par mūsu darba rezultātu, vairākiem kalendāriem, kas vēsta par arhitektūras pieminekļiem Ventspils novadā un Ventspilī, par vācu ēdieniem, par muižām vakar un šodien. Lepojos, ka mums ir dziesmu grāmata “Pie` Dzintara jūras”.

Mirdzums un pateicība līdzbiedru acīs, kad man ir izdevies viņiem ko jaunu parādīt, iemācīt.

Kā es vērtēju Vācu biedrību darbību Latvijā un kādu to iztēlojos nākotnē?

Latvijas Vācu biedrības savulaik Latvijas Vācu savienībā apvienoja Aina Balaško un augsti vērtēju to, ka viņai ir izdevies sagatavot zinošu un darbīgu vietnieci Ilzi Gardu, kas spēs turpmāk rast jaunus darbības modeļus, veicinās sadarbību ar Vācijas iestādēm.

Vācu biedrībās ir entuziasti, kas uztur biedrību dzīvotspēju, bet pastāv grūtības piesaistīt šai darbībai jauniešus, no tā viņus bieži vien attur vācu valodas nezināšana, to uztveru kā ļoti nopietnu problēmu.