Domās, ceļojot pa Vācu biedrībām Latvijā, iegriezos Dobelē. Bieži esmu tikusies ar šīs biedrības dalībniekiem, pat piedalījusies Dobeles Vācu kultūras biedrības 30 gadu jubilejā. Neviļus radās jautājums: kurš tad no viņiem visilgāk ir darbojies šajā biedrībā. Izrādās, ka tie ir Vanda Švanka un Andrejs Jansevičs. Tātad šajā mēnesī saruna ar viņiem, izmantoju tradicionālos jautājumus.

Kas tevi saista ar Vāciju?

Andrejs

Biju iedvesmojies no 60 - 70 gadu vācu mūzikas. Armijā es dienēju radio daļā, man visi kanāli bija pieejami, naktīs visi viļņi klausāmi, tad varēju klausīties vācu mūziku caurām naktīm. Atšķirīga bija mūzika, ko raidīja no Vācijas Demokrātiskās Republikas, bet man patika tik un tā. Skanēja Radio Luxemburg un citas stacijas, tā bija mana izklaide. Lieliska dziesma, kas palikusi prātā bija “Die Schoenste Rose ist meine Rosmarie”.

Vanda

Mans tēvs un mamma ir precējušies Rīgā, esmu divu lielu nāciju sajaukums: mamma poliete, tēvs bija vācietis. Viņa senči Latvijā mita no 1700- tiem gadiem. 1939.gadā tēvs izlēma repatriēties uz Vāciju, mūs nometināja Polijā Ostrovo, mamma neatbilda īstajam vācu tipam, nācās uzkavēties šajā vietā. Tad tēvu iesauca karā, mamma ar mums bērniem atgriezās Rīgā. Viņa nolēma atteikties no visa vāciskā, tā arī ritēja mūsu dzīve, nokļuvu Dobelē. Tēvs Vācijā apprecējās otrreiz, man ir divi pusbrāļi, esam tikušies, bet mums nav kopīgu interešu

Kāpēc tu vēlējies vai kas tevi pamudināja darboties Vācu kultūras biedrībā?

Andrejs

Visu mūžu no 1968. gada strādāju Latvenergo, reiz remontēju Vācu biedrībā elektrību, iepazinos ar Kristu Bangu, stāstīju par to, ka man patīk skaistie šlāgeri un pat padziedāju dziesmu “Das ist der Bikini Shake am blauen Meer”. To dzirdot Krista Banga aicināja mani nākt dziedāt biedrības ansamblī, to daru nu jau no 1989.gada.

Vanda

Mani uzrunāja Krista, viņa bija uzzinājusi, ka man ir vācu saknes, ansamblis tajā laikā jau darbojās. Līdz tam jau piedalījos dažādos poļu pasākumos, esmu dziedājusi poļu festivālos. Ar dziesmu kopā esmu no 8 gadu vecuma, kad stāvēju priekšā korim un dziedāju. Man ļoti patīk kora dziedāšana, esmu dziedājusi vairākos kolektīvos, tai skaitā arī vokāli instrumentālajā ansamblī “Saule”. Dobeles Vācu kultūras biedrības ansamblī vadītāji ir mainījušies, vāciskais gars te spēlē lielu lomu, man patīk viss, kas ir saistībā ar vācisko. Ja klausās brīnišķīgos vācu dziedātājus Andrea Berga, Helene Fischer un citus, tas dod arī mums kaut nelielu artistiskumu, mācāmies kustēties. Uzdziedam akordeona pavadījumā. Man jau tie lielie gadi, pārāk vairs neforsēju, esmu kļuvusi rāmāka. Tā kā abi dobelnieki ilgi dzied ansamblī “Die Lustigen”, tad arī atmiņas un iespaidi līdzīgi. Ar prieku abi atceras 3 viesošanās reizes Vācijā Šmelnē, kad iepazīta Vācija, tās pilsētas, daba, cilvēki. Tās ir ansambļa uzstāšanās daudzos koncertos, izbraukumi ārpus novada un pat no valsts, jo ansamblis “Die Lustigen” ir piedalījies ne tikai Baltijas valstu Vācu biedrību dziesmu svētkos Liepājā, Rīgā, Ventspilī, Daugavpilī, bet arī Kauņā, Klaipēdā, Šilutē, Tartu. Andris labprāt atceras Mazākumtautību kolektīvu koncertu šī gada vasarā Jelgavā.

Ko tev nozīmē darbošanās Dobeles Vācu kultūras biedrībā, vai tu kaut ko organizē?

Andrejs

Es neko neorganizēju, es gaidu, ka citi kaut ko organizēs, bet vēlme darboties pastāv. Man patīk karnevāls, ko organizē reizi gadā. Piedalos talkās, ko organizē, lai sakoptu māju, arī citas tikšanās, kad varam būt kopā.

Vanda

Pati? Nē, to nedaru, bet vēl piedalos. Tas ir mūžīgais darbs, kas saistīts ar biedrības nama uzturēšanu: lapu talkas, apkārtnes teritorijas sakopšana, kaut gan patiesībā šī teritorija mums nemaz nepieder Nu pašreiz jau ēku taisa smuku, ir centrālā apkure, ik pa laikam uzrodas kas jauns.

Vācu biedrībā pavadīto laiku izvērtējot atzīstu, ka man ļoti patika, ka Vācu biedrībā bija dievkalpojumi, tas bija vienkārši fantastiski, pēc dievkalpojums palikām kopā, bija interesanti stāsti pie tējas tases.

Interesantāk būtu, ja varētu savstarpēji runāt vācu valodā, kursi notiek, bet tā kā īstu vāciešu mūsu vidū nav, tad nerunājam, ir arī barjera to sākt, jo kautrējamies no tā, ka īsti labi valodu neprotam. Te jau ir Latvija, mūsu darbošanās tāds vācu atspulgs. Interesanta bija tikšanās ar kolēģiem no Valmieras, viņi savā starpā sarunājās vācu valodā, bet nu tur vairs biedrības nav.

Pieredzēts ir daudz, pie mums ir viesojušies vairāki Vācijas vēstnieki, spilgti atceros tikšanos ar pirmo Vācijas vēstnieku atjaunotajā Latvijā grāfu fon Lambsdorfu.

Pat nepajautāju Vandai, kā viņa vērtē Dobeles Vācu kultūras biedrības nākotni, viņa to ieskicēja pati.

Kad uzvelk košās vācu kleitas, tas publikai patīk, bet mūsu dziedāšana ir ar latvisku piesitienu. Pašreiz biedrības vadībā nav cilvēka, kas labi prastu vācu valodu, līdz ar to pazūd kontaktēšanās vācu valodā.

Valters ir jauns un spējīgs, labi runā angļu valodā. Guna lieliski raksta projektus latviešu valodā. Viņi šogad paveica lielisku darbu, izgatavoja 5 fantastiskus stendus ar fotogrāfijām un informāciju par 45 muižām mūsu pusē. Šo materiālu prezentācija Dobeles pilsdrupās 16.septembrī bija ļoti jauks pasākums, un mūsu stendi , šķiet, glabāsies muzejā. Taču bez vācu valodas biedrības darbs var kļūt formāls.

Māra Kraule, 2021. gada oktobrī