Pēc iestāšanās Ventspils Vācu kultūras biedrībā drīz vien iepazinu Ainu Balaško, kas tolaik strādāja Integrācijas ministrijā (ĪUMSILS) un iedrošināja mūs rakstīt projektus ar nelielu līdzekļu apguvi. Turpmākajā laika periodā esam tikušās ļoti bieži - forumos un konferencēs, dažādos izglītojošos pasākumos, koncertos, ārzemju braucienos un vienkārši sadraudzības reizēs. Visus šos gadus esmu iepazinusi Ainas mērķtiecību un neatlaidību brīžos, kad viņa ir izvirzījusi sev kādu mērķi un šo ieceri realizē.

Aina nekad nav baidījusies no jauniem izaicinājumiem un cenšas aizraut sev līdzi ikvienu, kuru saista vācu kultūra, prot iedrošināt, pārliecināt.

- Kā tu vari raksturot savu identitāti? Kas tevi saista ar vācisko?

Manas mātes senči bija profesionāli amatnieki, kas pēc tā laika Latvijas valdības uzaicinājuma 1908.gadā no Vācijas pārcēlās uz Latviju. Tie bija profesionāli apavu, audumu (auda vissmalkākos audumus, no kuriem šuva pat frakas un kāzu kleitas) tērpu darinātāji, kā arī zemkopji ( nolīda jaunu līdumu). Joprojām man ausīs skan vācu dziesmas, tās es dziedāju bērnībā kopā ar savu muzikālo vecmāmiņu cītaras pavadījumā. Tā arī uzskatu, ka mana identitāte ir saistīta ar vācu dziesmu un tērpu, joprojām dziedu mūsu ansamblī "Morgenrot". Mans ģērbšanās stils arī zināmā mērā liecina par vāciskumu - pērles, lentes, pušķi, baltas blūzes, melnas samta vestes un svārki. Vislabāk jūtos vācu tautas tērpā, tās sajūtas nav aprakstāmas, dod gan vieglumu, gan spēku.

- Kā sākās tava darbība vācu biedrību kustībā? Kāpēc tu vēlējies vai kas tevi pamudināja darboties vācu kultūras biedrību kustībā Latvijā?

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā beidzot varējām uzplaukt savā identitātē, jo ilgus gadus bijām kā klusās peles, mūsu vācu dziesma un mūsu vācu valoda bija ierakta dziļi sirdīs.

Aktīvi darbojos Rīgas Vācu kultūras biedrības dibināšanā, piedalījos daudzos projektos, meklēju finansiālu atbalstu biedrībai un ansamblim “Morgenrot”. No 2005. gada līdz 2016.gadam biju Latvijas Vācu savienības priekšsēdētāja un ar lielu atbildību sekoju līdzi visu vācu biedrību darbībai Latvijā un, protams, man bija liela veiksme strādāt kopā ar maģistru vācu kultūras jomā - Ilzi Gardu.

- Kas sniedz vislielāko gandarījumu pašai tik ilgi ziedojot sevi sabiedriskajam darbam? Ar kuru projektu tu gribētu palepoties?

Paliekoša vērtība ir 2009. gadā divās valodās izdotā grāmata “Vācu kultūra Latvijā – Ieskats vācu – latviešu novadu kultūru un vācu biedrību vēsturē”. 2013. gadā sekoja otrā daļa “Vācu kultūra Latvijā – vācu arhitekti Latvijā”. Šīs grāmatas izdevām kopā ar Ilzi Gardu. Mūsu vēlme ir izdot trešo daļu par vācu mūziku. Ilze Garda ar darbošanos vācu biedrībā ir saistīta no bērnības, jau četru gadu vecumā viņa dziedāja vācu dziesmas un turpmākos gados kopā esam daudz mācījušās, strādājušas.

Dažreiz visu pārdomājot, secinu, ka visus darbus darījām, bet nepratām tos prezentēt.

Patiess gandarījums ir par to, ka Baltijas Vācu biedrību Dziesmu svētki ir notikuši daudzviet Latvijā, par to ka mūsu kolektīvi brauc uz šiem svētkiem citās Baltijas valstīs.

- Kā tu vērtē vācu biedrību darbību Latvijā un kādu to iztēlojies nākotnē?

Ar mums rēķinās, esam nozīmīgi, varam piedalīties un sadarboties ar citām organizācijām gan Latvijā, gan starptautiski. Esam izstrādājuši savas darbības stratēģiju un iekļaujamies pilsoniskajā līdzdalībā, ievērojot demokrātijas principus.

Māra Kraule