Gada nogalē mūsu tradicionālajā intervijā sarunājos ar Guntru Ruško. Visi pazīstam Guntru kā aktīvu dažādu vācu pasākumu dalībnieci un šo norišu atspoguļotāju Latvijas Radio 4 Kultūras biedrību raidījumu ciklā. Guntra šajos pasākumos nav garlaikota klausītāja vai skatītāja, viņa fotografē, ieraksta skaņu ierakstus, intervē gan pasākumu organizatorus, gan dalībniekus, lai kvalitatīvi sagatavotos raidījumam.

Kas tevi saista ar Vāciju?

Īsti nevaru pastāstīt par savām saknēm, bet atceros mammas dziesmas vācu valodā un balsi bērnībā, runājot vācu valodā, par savām saknēm gan viņa nerunāja, bet tās varētu būt meklējamas Pālēnu dzimtā pie Zilākalna. Šīs bērnības atmiņas nav izdzēšamas, bet vācu valodu tā arī viņa man nemācīja.

Kāda ir tava sadarbība ar Vācu biedrībām Latvijā?

Jau aizrit 32. gads, kopš sadarbojos ar Vācu biedrībām. Radio komitejā radās ideja veidot Kultūras biedrību raidījumus, manā pārziņā bija sadarbība ar līvu, vācu, poļu un azerbaidžāņu biedrībām. Grūtības sagādāja tieši tas, ka nepratu šīs valodas, tas pamudināja izvēlēties vācu biedrību. Gāju intervijās uz Mazo ģildi, tur toreiz pulcējās Rīgas Vācu kultūras biedrība. Veiksmīgāk darbs veicās, kad iepazinos ar Ainu Balaško, kas bija atbildīga par mazākumtautībām un palīdzēja, sniedzot informāciju par notikumiem.

Pirmās intervijas sniedza Juris Ansviesulis, tās veicu ar tulka palīdzību, jo tās bija tikai vācu valodā. Tajā laikā Rīgas vācu biedrībā Vijas Markovas vadībā veidojās ansamblis “Morgenrot”, un mūzikas valoda mūs vēl vairāk satuvināja. Aina Balaško mani vienmēr aicināja līdzi dažādos izbraukumos. Braucām uz Valmieru, tur ”Lucas” namā Valmieras biedrības dalībnieki Vernera Roberta vadībā gatavoja brīnišķīgus pasākumus, svētkus un sapulces. Dobelē tikos ar Kristu Bangu ( Christa Schulmann), viņa daudz stāstīja par Dobeles vāciešiem, par vācu namu, tie bija ļoti interesanti un skaisti stāsti par vācu biedrību dibināšanu Latvijā.

Atceros, ka Valmieras vācu biedrības vadītājs Verners Roberts visus svētku pasākumus iesāka ar polonēzi, bet Dobelē pirmo reiz piedalījos Vācu karnevālā. Vēlāk sākās nopietnāks darbs Liepājā, Taisija Hristoļubova veidoja literārus pasākumus, vadīja ekskursijas. “Wiedergeburt” dalībnieki stāstīja par Kazahijas vācu kopienu, kur tuksnesī izsūtījumā viņi atradās izolācijā savā mazajā, vāciskajā diasporā.

Sadarbojos ar Daugavpils Vācu biedrību, kuru vadīja Georgijs Jesse, kurš vēlāk biedrības vadību nodeva meitas Olgas rokās.

Man bija ļoti interesanti visur piedalīties, to nodrošināja Ainas Balaško atbalsts. Gadu gaitā intervijas pārsniedza arī Latvijas robežu.

Piedaloties pasākumos, sastapos ar Neuenhagenas baletskolas vadītāju Simoni Moihi (Simone Meuche Tanzpädagogin Neuenhagen ballet school) un ar viņas dejotājām no starptautiskā deju festivāla „Deju Olimpiāde Rīga”, lai iepazīstinātu ar Vācu biedrībām Latvijā. Esmu arī piedalījusies literārajos pasākumos, ko LU Akadēmiskās bibliotēkas Austrijas bibliotēkas un Šveices lasītavas vadītāja Ņina Kočetkova rīkoja viesiem no Šveices un rakstnieka Ērika Grūbeļa radošā darba jubilejai.

Visas tikšanās protams nav iespējams pieminēt, tās bijušas ļoti daudzveidīgas gan satura, gan norises ziņā, tik varu teikt vienu, tie ļoti bagātinājuši manu dzīvi un snieguši iespēju veidot ikmēneša raidījumus. Vēl gribu pieminēt, ka radoši bagāta sadarbība man izveidojusies ar St. Pēterburgas Vācu biedrību un tās vadītāju Natāliju Kraubneri. Ансамбль немецкой песни "Лорелея" (Санкт-Петербург)

Vācu raidījums Radio 4 programmā pamazām izaudzis, no sākumā raidītajām 15 minūtēm, uz 20, un tagad tas skan jau 30 minūtes.

Kā tu veido raidījumus?

Vācu raidījumus veidot ir grūti valodas barjeras dēļ, iesākumā daudz palīdzēja Rīgas biedrības neatkarīgais žurnālists Kārlis Reimanis.

Gatavojot raidījumus, sazinos ar biedrību vadošajiem darbiniekiem, viņi informē par nozīmīgākajām norisēm biedrībās. Sekoju informācijai Latvijas Vācu savienības un citu biedrību mājas lapās vai facebook ierakstos. Lai raidījums kļūtu interesantāks un aktuālāks gribētos iedrošināt vācbaltiešus un vācu diasporu Latvijā piedalīties ar idejām un līdzdalību, kaut vai viktorīnu veidošanā, lai būti interesanti klausīties. Priecājos, ja izdodas uzrunāt kādu viesi, šogad runāju ar vāc baltu referenti Latvijā Gertji Antonu.

Atmiņā pārsteigums, kad neilgi pēc intervijas ar Vācijas vēstnieku, viņš savas uzrunas turpmāk uzsāka latviešu valodā, tas bija pamudinājums un piemērs arī citu tautību vēstniekiem Latvijā savas darbības laikā iegūt kaut ko paliekošu no latviešu kultūras.

Esmu radio ārštata darbiniece, bet uzskatu, ka raidījumam jāskan, kamēr vien man ir spēks to paveikt, sazinos ar biedrībām, kuras ir dzīvas, elpo un darbojas. Gaidu to brīdi, kad atkal varēsim brīvi pārvietoties, pulcēties lielākos svētkos un paceļot.

Būtu lieliski, ja biedrību darbā iesaistītos vairāk jauniešu, lai viņi apgūtu vācu valodu, tas taču skaisti, ja cilvēks zina vairākas valodas, viņš spēj labāk izprast tautas tradīcijas un tās kultūras vērtības.

Māra Kraule