LU Akadēmiskajā bibliotēkā 2022. gada 20. maijā

Neskatoties uz pandēmijas radītajiem ierobežojumiem un Krievijas uzsāktajam stindzinošajam karam, Latvijas Vācu savienība aicina uz trīsdesmitgades simpoziju “Identitāte, izaicinājumi, redzējumi”, jo, iespējams, objektīva pēdējo 30 gadu darbības izvērtēšana ar skatu nākotnē, domājot par to, kas esam un kas veido mūsu identitāti un piederību, šobrīd ir aktuālāka kā jebkad.

1991. gadā tika dibināta Latvijas Vācu savienība. Tas bija pārmaiņu, neskaidru cerību, ideālu meklējumu un skarbas konfrontācijas ar realitāti laiks. Laiks, kad ilgi noklusēto beidzot varēja izpaust un kad ļoti strauji un aktīvi tika dibinātas vācu mazākumtautību biedrības Latvijā. Dažu gadu laikā tapa 20 biedrības ar vairāk nekā 700 biedriem. Lai atbalstītu un koordinētu šo biedrību darbu, tikai izveidota Latvijas Vācu savienība.

Ir pagājuši nu jau vairāk nekā 30 gadi, un svarīgi ir ne tikai atskatīties uz paveikto, bet iezīmēt šo gadu laikā sabiedrībā un izpratnē par identitāti un etnisko piederību notikušās pārmaiņas. Daudzi jautājumi, kas bija aktuāli 90. gadu sākumā, — kā vienu no galvenajiem var minēt to, vai Latvija ir piederīga Eiropas politiskajai un kultūras telpai, — ir atbildēti. Apzināt jauno situāciju un apjaust jaunos jautājumus ir būtisks uzdevums, kas noteiks arī nākotnes attīstības virzienus gan sabiedrībā kopumā, gan, protams, arī vācu mazākumtautību darbībā.

20. gs. vēstures traģiskie notikumi ir smagi ietekmējuši arī vācu izcelsmes cilvēku likteņus gan Latvijā, gan ārpus tās. Oficiāli vācbaltiešu vēsture Latvijā beidzās Otrā pasaules kara laikā ar pārvietošanu (Umsiedlung), tomēr tā ir tikai daļa no daudz sarežģītākā stāsta. Lai arī skaitliski neliela, tomēr vērā ņemama un būtiska ir vācu izcelsmes iedzīvotāju daļa, kas dažādu iemeslu dēļ izvēlējās palikt Latvijā, tajā atgriezās vai ieceļoja no Padomju Savienības teritorijām.

Tomēr pēc Otrā pasaules kara jaunajā politiskajā situācijā vairs nebija iespējams publiski un sociāli būt vācbaltietim. Kas notiek ar identitāti, ja pastāv izvēle tikai starp divām valodām (latviešu un krievu), kas lielā mērā nosaka sociāletnisko piederību? Cik ilgi un kādā veidā iespējams nodot savu etnisko identitāti nākamajām paaudzēm, esot apstākļos, kad publiski to nav iespējams kopt? Ko šis kultūras mantojums un vācu mazākumtautības klātbūtne nozīmē mums kā sabiedrībai kopumā? Šie ir tikai daži no jautājumiem, kas risināmi arī vācu mazākumtautībai. Par to, ka šis ir īstais laiks uzdot šādus jautājumus un meklēt uz tiem atbildes, liecina arī plašāki procesi, kas vērojami gan Latvijas zinātnē, gan kultūras vidē, kurā aktīvi tiek domāts par 20. gs. notikumiem un to sociālajām sekām.

Latvijas teritorija un vēlāk arī Latvijas valsts vienmēr ir bijusi dažādu kultūru satikšanās punkts. Tā ir bijusi vieta, kur līdzās pastāvējušas, cīnījušās, ietekmējušās un bagātinājušās daudzas kultūras. Līdz ar Latvijas valsts izveidošanos un, jo īpaši, pēc 1934. gada apvērsuma ļoti aktīvi kļuva centieni padarīt Latviju tikai latvisku, tomēr gan atdzimstošais Riharda Vāgnera nams, gan aktuālais Svētā Pētera baznīcas jautājums ir tikai daži atgādinājumi (no daudziem!), ka vācu kultūras pienesums ir nesaraujami saistīts ar Latviju.

Kas ir vācu kopiena Latvijā, kā veidojās un attīstās tās identitāte 21. gadsimta Latvijā, kādi izaicinājumi un uzdevumi noteiks tās attīstību tuvākajā nākotnē, un kādas iespējas spēcīga vācu mazākumtautība paver Latvijas sabiedrībai — tie ir tikai daži no jautājumiem, par kuriem aicinām jūs domāt un runāt LVS trīsdesmitgades simpozijā “Identitāte, izaicinājumi, redzējumi”.

Pateicamies par atbalstu Vācijas Federatīvās Republikas Iekšlietu ministrijai. Atbalsta LU Akadēmiskā bibliotēka un Latvijas Kultūras akadēmija.

Tiekamies 20. maijā LU Akadēmiskajā bibliotēkā!

Programma

Vietu skaits ir ierobežots. Lūgums pieteikties pie Ilzes Gardas ([email protected], 29895722) līdz 15. maijam.