Saruna ar Ritu Minkeviču

Ievietots: 2021-04-21 , VENTSPILS VĀCU KULTŪRAS BIEDRĪBA
Pēc iestāšanās Ventspils Vācu kultūras biedrībā es iepazinos ar Ritu Minkeviču, Liepājas Vācu kopienas “Keim” priekšsēdētāju. Viņa ir ļoti saistīta ar mūsu biedrību, daudzkārt esam aicināti uz Liepājas Vācu kopienas “Keim” pasākumiem, Rita neskopojās ar padomiem, ja mums tie bija nepieciešami. Tā arī šoreiz - bez iebildumiem piekrita nelielai intervijai par savu darbību Liepājā.

Kas tevi saista ar Vāciju?

Dzimtas saknes, ģenealoģija. Kaut kā tas viss ar neredzamām saitēm ir sakārtots. Piesaista vācu punktualitāte, kārtība un tiešums.



Kāpēc tu vēlējies vai kas tevi pamudināja darboties vācu kultūras biedrību kustībā Latvijā?

Tā bija nejaušība. Liepājā savu darbību atjaunoja Vācu Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudze. Ziemassvētkos dievkalpojuma laikā sapratu, ka turpmāk darbošos šajā draudzē. Agrā bērnībā dziedāju dziesmiņas vācu valodā, arī baznīcā pie ērģelēm, jo mātes māsa Erna Štīma-Untiķe, bija ērģelniece Kandavas luterāņu baznīcā. Mājās bija nelielas ērģeles, un tieši viņa bija tā, kas mūs ar māsu ievadīja mūzikas pasaulē. Dziedājām vācu valodā, jo mamma un viņas māsas savas skolas gaitas sāka vācu skolā vācu valodā.

1998. gadā mani uzrunāja Liepājas kultūras nodaļas vadītāja Irēna Krūma un aicināja vadīt Vācu kultūras biedrību “Keim”, jo kopienas „Keim” vadītāja Helija Ertel pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Vācijā. No Latvijas tobrīd izbrauca ļoti daudzas vācu ģimenes, to skaitā arī no biedrības ”Keim”.

Ko tev nozīmē Vācu kopiena “Keim”, kāds ir tavs veikums tās darbībā?

”Keim” man nozīmē ļoti daudz. Esmu iepazinusi Vāciju, vācu tradīcijas un kultūru, tā ir bijusi mana pašizglītošanās un tikšanās ar interesantiem cilvēkiem.

Izlasot biedrības „Keim” statūtus, sapratu, ka darbība būs vērsta tikai uz vācu ģimeņu un viņu pēcnācēju kopā sanākšanu un tradīciju svētku svinēšanu. Lai piesaistītu jaunus dalībniekus, ieliku sludinājumu pilsētas laikrakstā, sagatavoju anketu un gaidīju rezultātus. Izvirzīju mērķi – dibināt bērnu un jauniešu interešu pulciņus, tas bija ļoti interesenti. Izveidojām bērnu ansambli, kurā darbojās bērni no 5 līdz 12 gadu vecumam, jauniešu ansambli ”Odera” un nelielu teātra grupu. Paralēli tehniskajai profesijai man bija arī pieredze kultūras darbā, un es nešaubījos par panākumiem. Pieteicās arī vācbaltu pēcnācēji: skolotāji, muzikanti, literāti. Aktīvi domājām par finansējumu, pirmos piecus gadus saņēmām GTZ atbalstu no Vācijas. Lai remontētu un iekārtotu telpas pulciņu nodarbībām, rakstīju dažādus projektus, arī Latvijas Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātam. Paldies Irinai Vinnikai, Mazākumtautību departamenta koordinācijas nodaļas vadītājai, kas palīdzēja un mēs saņēmām finansējumu tradīciju svētku pasākumiem. Paplašinot darbību pārrobežu sadarbībai, rakstīju projektus arī uz Vāciju. Iestājos Sieviešu tiesību institūtā Jelgavā un 3 mēnešu laikā pie Lailas Balgas ieguvu zināšanas Eiropas projektu rakstīšanā. Desmit gadus mūsu biedrības darbība bija veiksmīga: draudzības braucieni uz Vāciju, Poliju un atpūtas nometnes Lietuvā – Užeigā, nostiprināja mūsu kopienu. Mums kopiena „Keim” bija sava Vācijas „saliņa”. 2009. gadā Liepājas Vācu biedrību Asociācija mums atteica telpu nomu, un mēs bijām spiesti atstāt labiekārtotās telpas un pārtraukt interešu pulciņu darbību. No 2010. gada Vācu kopiena ”Keim”, 9 personas, darbību turpina savos privātajos dzīvokļos.

Kas sniedz vislielāko gandarījumu pašai tik ilgi ziedojot sevi sabiedriskajam darbam?

Man ir gandarījums, pat ļoti liels. Tas ir saturīgs dzīves piepildījums. Es jutos vajadzīga, arī tagad ir sakari ar bijušajiem pulciņu dalībniekiem, retas tikšanās ar Vācijā dzīvojošiem jauniešiem, kuriem ir jau ģimenes.

Kā tu vērtē vācu biedrību darbību Latvijā un kādu to iztēlojies nākotnē?

Grūti pateikt. Daudz ir jāpārkārto, lai biedrību darbs būtu interesants - inovatīvs. Biedrībām ir pastāvīgi jāstrādā kā kultūras un interešu centriem ar darba grafiku. Vadībai ir jābūt no Vācijas vai personai ar zināšanām par Vāciju un tradīcijām. Jauniešus būs grūti piesaistīt, jo Vācija ir atvērta jauniešiem ar iespēju izglītoties, strādāt un dzīvot bagātākā valstī . Vācu valodas apguve attālināti no Vācijas ir ļoti perspektīva.

Nākotne - būtu vajadzīgi pulciņi, bet to izveide atkarīga no finanšu piesaistes. Man bija sapnis: sestdienās organizēt bērniem, no 5 līdz 7 gadu vecumam, nodarbības - dziedāt, dejot un spēlēt spēles vācu valodā. Mums Latvijā ir Kultūras Akadēmija, varētu piedāvāt ieinteresētiem studentiem prakses vietas.

Strādāsim, veidosim !

Māra Kraule
Ventspils Vācu kultūras biedrība